BRIEDE HERRGÅRD (WREDENHOF) från en Lettisk hemsida. http://www.liis.lv/burtnieks/burt_ez_kult_apdziivojuma_struktuuras_veesturiskaa_att.html

Apdzīvojuma struktūras vēsturiskā attīstība

Muižas

Burtnieka apkārtnē, tāpat kā visā Vidzemē, apdzīvojums veidojies ap muižām. Teritorijā ap Burtnieku ezeru bijušas 13 muižas un pusmuižas. Vienpadsmit no tām atrodamas jau 1686.gadā zviedru arklu revīzijas laikā zīmētajā kartē. 1792.gada Valmieras apriņķa kartē klāt nāk Pučurgas muiža un Mīlītes muiža, bet visjaunākā ir 1896.gadā būvētā Valdekas pils. Vēsture glabā ziņas par nemitīgo muižu īpašnieku maiņu, bet ļoti maz ziņu, kā tajā laikā izskatījušās muižas un to apkārtne.

Tieši blakus Burtnieku baznīcai, ezera krastā jau vairāk kā 400 gadus atrodas Burtnieku mācītājmuiža (Pastorat Burtneck). Pašreiz mācītājmuižas ēkas atjaunotas, sakoptas, tajās iespējams uzņemt viesus. Muižas apbūve noteikta kā aizsargājams arhitektūras piemineklis.

Burtnieku pilsmuiža (Schloss Burtneck) atrodas vietā, kur kādreiz bijis lībiešu pilskalns un uz tā 1284.g. celta Livonijas ordeņa pils. 17.gs. daļēji uz pils pamatiem celta trīsstāvu mūra dzīvojamā māja, kurā 1921.gadā ierīkota lauksaimniecības skola. 19.gs. pirmajā pusē stādīts Burtnieku parks, alejas, rakti dīķi, dažas ēkas pārbūvētas. 1944.gadā pils nodeg, tajā pat vietā  1967.g.tiek celts padomju saimniecības “Burtnieki” kantora un kultūras nama ēka, kas stipri izjauc kopējo muižas centra kompozīciju. Pašreiz ēkā izvietots SIA “Zirgaudzētava Burtnieki” kantoris, bibliotēka, kultūras nams, kafejnīca (sk.21.attēlu). Nākotnē ēku paredzēts pārveidot tūristu vajadzībām.

     

20.un 21.attēli. Burtnieku muižas pils 1920.gadā un zirgaudzētavas kantoris 2002.gadā

Bauņu muiža (Bauenhof) dibināta 1638.gadā. Muižā 1770.gadā būvēta viena no skaistākajām tā laika pilīm - Bauņu pils (sk.22.attēlu).  

Pēc 1920.gada zemes reformas muižas centrs iznomāts Matīšu lauksaimniecības biedrībai, bet pils netiek apsaimniekota un pārvērsta par ķieģeļu lauztuvi, arī muižas parks nekopts. Pašreiz muiža privatizēta, no pils daļēji saglabājušies tikai gala spārni (sk.23.attēlu), sākts izkopt parku.

 

22.un 23.attēli Bauņu muižas pils 20.gadsimta sākumā un beigās.

Salacas kreisajā krastā pie iztekas no ezera kopš 16.gadsimtā atrodas Vecates (Ottenhof) muiža. Muižas dzīvojamā ēka bija saglabājusies līdz 20.gs.60-tajiem gadiem, tajā bijis iekārtots klubs. Pašreiz muižas vietā palikuši tikai pagrabi un drupas (sk.24. un 25.attēlus).

24.un 25.attēli Vecates muiža ap 1910.gadu un muižas vieta 2002.gadā

Par Košķeles muižu (Ostrominsky) pirmās ziņas ir no 1585.gada. 20.gs.30-tajos gados tajā ierīkota valsts zirgaudzētava, bet padomju laikā muiža ir saimniecības “Austrumi” centrs, muižas ēkā izvietota skola, klubs, bibliotēka. Pašreiz privatizētās muižas ēkas ir pussabrukušas (sk.26.attēlu), bez jumtiem, guļbūves klēts aizvesta.

26.attēls Košķeles muiža 2000.gadā

Valdeķu pils, kas celta 1896.gadā kā Ķošķeles muižas īpašnieka barona Vulfa vasaras rezidence, bijusi ļoti grezna, ekstravaganta celtne ar plašām stiklotām lodžijām, erkeriem, skārda jumtu un smailiem tornīšiem, –– vienīgā tāda apjoma un apdares koka pils Latvijā (sk. 27.attēlu.). Padomju laikā pilī iekārtota sarīkojumu zāle un lopkopēju dzīvokļi. Pamazām pils nokurināta malkā, līdz 2000.gadā galīgi sagrauta(sk.28.-30.attēlus).

 

 
27.-30.attēli Valdekas pils 1916.gadā, 1999.gadā, 2000.gadā un 2002.gadā

 

Par Paipustu muižu (Paibs) pirmās ziņas ir no 1626.gada, kungu nams celts ap 1900.gadu. 1920g. muižā izvietots bērnu pansionāts. Kolhoza laikā kungu māja nojaukta, palikusi bijusī kungu virtuve un kalpu māja, kurā ierīkots kolhoza Tautas nams, vēlāk lopbarības noliktava. Pašreiz ēka ir privatizēta un izmantota kā dzīvojamā māja. Paipustu muižas dzīvojamā ēka redzama 31.un 32.attēlā.


 

31.un 32.attēli Paipustu muiža 1910.gadā un 2001.gadā

Mīlītes muiža pirmo reizi minēta 1638.gadā. Pirms Otrā pasaules kara muižā iekārtots nespējnieku nams, padomju laikā sudrablapsu audzētava. 1968.g.muiža pamesta, izdemolēta, jumts iegāzies. Pašreiz muiža privatizēta, ēka vairākkārt pārbūvēta, tajā dzīvo divas ģimenes (sk.33.un 34.attēlu).

33.un 34.attēli Mīlītes muiža ap1916. gadu un 1999.gadā

Pie ezera atradās arī nelielās Ēķina (Heidekenshof) un Dūres (Durenhof vai Lindenhof) muižas. Par Dūres muižu  pirmās ziņas jau no 1417.gada, bet par Ēķina muižu no 1492.gada. Ēķina muiža bijusi kā Katrīnas Lielās vasaras mītne, pašreiz tajā iekārtots doktorāts un aptieka. Arī Briedes (Wredenhof), Seķu (Seckenhof) un Pučurgas (Putschura) muižas bijušas nelielas. Pie Pučurgas muižas 1935.g. uzcelta spirta dedzinātava, kas 1958.gadā pārveidota par kazeīna fabriku (1991.gadā slēgta).  

Muižas jau viduslaikos, pretstatā zemnieku viensētām, izcēlās kā nozīmīgi saimnieciskie centri. Tieši pie muižām veidojās tam laikam raksturīgās ražotnes – kaļķu cepļi, spirta brūži, dzirnavas utt. Tas noteica arī zināmu iedzīvotāju koncentrāciju muižā, ceļu tīkla attīstību. Pēc 1920.gada zemes reformas muižu zemes tika sadalītas vairākos īpašumos, bet centros bieži ierīkoja skolas, pagastu valdes, tāpēc bieži bijušie muižu centri turpināja funkcionēt kā visa pagasta centri (Bauņu, Mīlītes, Košķeles u.c.), vēlāk kā kolhozu centri. Sākoties lielsaimniecību centru izveidei, daudzi mazie kolhozi jau bija likvidēti, līdz ar to arī attiecīgās bijušās muižas pamazām kļuva par saimnieciski nesvarīgām nomalēm. Tika likvidētas tajās iekārtotās skolas, klubi, medicīnas iestādes, palikušie iedzīvotāji nespēja apsaimniekot daudzās ēkas un daļa bijušo muižu centru tika pamesti (piemēram Bauņi, Košķele) un nav atjaunoti.  

Līdz mūsdienām no pētāmās teritorijas muižām saglabājušās tikai atsevišķas ēkas un parki, neviena muiža nav saglabājusies kā apbūves komplekss. Nav saglabājušas arī muižnieku dzīvojamās ēkas. 

Viensētas

Vēsturiski Burtnieku apkārtnē apdzīvojums veidojies ap muižām, gar lielākajiem satiksmes ceļiem, pie baznīcām. Teritorijā, kā pirmajā Latvijā, 19.gs.otrajā pusē zemi sāka pārdot īpašumā un līdz ar to šeit ir izveidojies plašs bijušo vecsaimniecību un jaunsaimniecību tīkls ar raksturīgo agrārās ainavas struktūru un daudzviet labi saglabājušos novadam raksturīgo apbūvi kā kultūrvēsturisku vērtību. Ja neviena no muižām nav saglabājusies nepārbūvēta, tad teritorijā ir vairākas viensētas (piemēram Ozolkāši, Unguri), kurās saglabājies 19.gs. veidoto ēku ansamblis. Līdz 20.gs zemnieki ēkas parasti cēla apkārtnes augstākajās vietās, izmantojot vietējos būvmateriālus – ēku pamatiem laukakmeņus, bet sienas, sevišķi vecsaimniecībās, bija no guļbaļķiem.

Divdesmitajā gadsimtā visbūtiskāk viensētu izvietojumu un apdzīvojumu ietekmēja kolhozu veidošana, deportācijas un meliorācija. Kolhozu laikos daudzas bijušās vecsaimniecību dzīvojamās ēkas tika apmūrētas baltiem silikāta ķieģeļiem, arī jaunu ēku celtniecībai visbiežāk izmantoja lētākos materiālus – ķieģeļus un gāzbetonu. Šis process turpinās arī mūsdienās – zemes īpašnieki atgūto ēku restaurēšanai bieži izvēlas lētus materiālus- plastmasas logus un plastmasas apdares dēlīšus (piemēram Bauņu dzirnavās), kas neiederas tradicionālajā kultūrainavā.  

Pavisam pētāmajā teritorijā kopš zviedru arklu revīzijas laikiem bijušas vairāk kā 250  viensētas (ārpus ciematiem), piektā daļa no tām mūsdienās nav apdzīvota. Bijušo un pašreizējo viensētu izvietojums attēlots 5.shēmā. Visvairāk jaunas viensētas tika celtas pēc 1920.gada zemes reformas. Padomju laikā viensētu skaits samazinājās – iedzīvotāji pārcēlās uz kolhozu ciematiem.  

Vislielākās izmaiņas ainavā ir teritorijā, kur pašlaik plešas nepļautās Silzemnieku zāles miltu ražošanas kompleksa pļavas. 17.gadsimtā plašo Sedas mežu vidū te parādās mežsarga mājas - Silzemnieks, kas 18.gadsimtā jau ir Silzemnieku pagasta, kurā ietilpst 7 mājas, centrs. Divas no šīm mājām- Radziņš un Populs - vēl atrodamas 1934.gada kartē, bet līdz mūsdienām saglabājusies nav neviena. Agrāk apdzīvota bijusi arī teritorija starp Rūjas un Sedas ietekām  - no kādreizējām   vismaz 12 viensētām, pašreiz apdzīvota ir tikai viena – Plostnieki, kurā iekārtota Sedas laivu bāze, bet kādreiz šeit darba pieticis diviem krogiem.  

Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, zemi atgūstot bijušajiem īpašniekiem, iedzīvotāju skaits laukos atkal palielinājās, bet pārsvarā tika atjaunotas esošās mājas. Pētāmajā teritorijā jaunā vietā uzcelta tikai viena viensēta. Apbūvei piemērotu zemesgabalu trūkuma dēļ jaunas dzīvojamās mājas pagaidām netiek celtas ezera krastos.

Ciemi

Lielākās apdzīvotās vietas teritorijā ir pagastu centri - Burtnieku, Vecates un Matīšu ciemi, kā arī bijušais padomju saimniecības centrs Austrumi. Vecākais ir Matīšu miests, kas pie baznīcas sāka veidoties jau 1890.gadā, kad tiek uzceltas pirmās sarkanā ķieģeļa mājas, bet 1937.gadā miestā jau ir 66 mājas, vairākas sabiedriskās celtnes, darbojas amatnieki – maiznieki, miesnieki, dārznieki, fotogrāfi un frizieri, strādā ārsti, uz Valmieru kursē privātais autobuss. Pagasta centrs tomēr joprojām ir Bauņos. Padomju laikā izveidotais kolhozs sekmē tālāku Matīšu ciema apbūves un infrastruktūras attīstību atbilstoši tā laika iespējām un uzskatiem. Staļina vārdā nosauktajā kolhozā sākas perspektīvā ciemata veidošana pēc krievu sādžas parauga. Gar Mazsalacas lielceļa malu no tuvākās apkārtnes paredzēts atvilkt 68 mājas, par laimi projekta īstenošana pēc septiņu māju pārvietošanas tiek pārtraukta. 1989.gadā Matīšu pagastā ir vislielākais iedzīvotāju īpatsvars Valmieras rajonā, kuri dzīvo individuālajās mājās – 43%, savukārt Vecates pagastā šis rādītājs ir vismazākais – 13%.  

Vecates, Burtnieku un Austrumu ciemi radušies tikai 20.gs.60-tajos gados. Burtnieku ciemats tika celts pie Burtnieku pils un bija paredzēts 1500 iedzīvotājiem (pašreiz tajā dzīvo ap 500). Ainavā parādījās saliekamā dzelzsbetona konstrukciju daudzdzīvokļu mājas un vienģimenes ēkas, sabiedriskas celtnes, no kurām visnegatīvākos aspektus kultūrainavā ienes ezera krastā, tieši vecās muižas ēkas vietā uzceltā ēka, kurā izvietojās saimniecības kantoris, kultūras nams, bibliotēka. Pie Burtnieku baznīcas bija paredzēta otra padomju saimniecības “Burtnieki” perspektīvā ciemata – “Rīts” - attīstība, bet projekts palika neīstenots.  

Savukārt tieši uzņēmīgu cilvēku trūkums veicinājis Vecates ciema vides degradāciju. Vecates ciemā daudzdzīvokļu un Līvānu mājās dzīvo ap 400 iedzīvotāju (73% pagasta iedzīvotāju). Ciemā, izņemot pagasta padomi, pastu un bibliotēku, nav citu infrastruktūras objektu.  

Kādreizējā barona Fulfa Košķeles muiža, vēlākā valsts zirgaudzētava, kļuva par padomju saimniecības Austrumi centru.  Pašreiz tur dzīvo ap 150 iedzīvotāju, galvenokārt pensionāri. Viensētas gar ceļa abām malām būvējuši vācu karagūstekņi, tajās apmetās galvenokārt viesstrādnieki no Ukrainas. Muižas saimniecības ēkas tika paplašinātas un pārbūvētas, absolūti nerēķinoties ar vēsturiskās apbūves estētiskajām vērtībām, izmantojot vislētākos materiālus. Guļbaļķu klēts tika izmantota kā ķimikāliju noliktava, bet gateris tika iebūvēts pašā parka vidū. Izzūdot šīs vietas funkcijai – lauksaimnieciskajai lielražošanai – strauji samazinājies iedzīvotāju skaits, likvidēta skola, bibliotēka, veikals, bērnudārzs, muižas ēkas izdemolētas, strauji pasliktinās ceļa kvalitāte. Lielākā daļa no atlikušajām apdzīvotajām mājām ir nolaistas, nesakoptas.